Harijs Švarcs

1928. gada vēlēšanu recepte un 10 000 deputātu

Cilvēkiem aizejot atvaļinājumā dažkārt sanāk laika atgriezties pie jau sen aizmirstām lietām un darbiem. Tā nu man pēc meklēšanas Rīgas grāmatu antikvariātos, izdevās savā īpašumā iegūt P. Rozīša 1928. gadā izdoto grāmatu „Ceplis”, ko daudzi labāk zina pēc tāda paša nosaukuma mākslas filmas (kā vēlāk izrādījās, grāmatu elektroniski pa brīvu var ielādēt arī internetā, piemēram, http://host-a.net/gramataselektroniski/ceplis.rtf).

Pēc tās izlasīšanas varu teikt tikai vienu – ieteiktu to iekļaut ekonomikas pamatkursā universitātē. Grāmata ir izcila un paralēles ar šodienu ir ļoti, ļoti daudz, gan saistībā ar politiskajiem procesiem un vēlēšanām, gan saistībā ar „draudzības” vekseļu bumu toreiz un nekustamā īpašuma bumu Latvijā pāris gadus atpakaļ.

Kā teikts kāda slavenā, ne visai pieklājīgā, padomju anekdotē par kādas Padomju Savienības pilsētiņas ikdienu – laiki mainās, bet cilvēki paradumi gan nē. Par to var katrs pats pārliecināties, izlasot šo grāmatu, un šoreiz piedāvāju Jums pāris tā laika citātus par tādu pašlaik Latvijā tik ļoti aktuālu tēmu kā vēlēšanas.

Deputāta Cīruļa vēlēšanu recepte

Viņš sanākušos vispirms izprašņāja, ko tie no valsts un valdības vēlētos. Kad visi savus vēlējumus bija izteikuši, tad Cīrulis tos savilka kopā un dedzīgos vārdos divkāršoja vai pat trīskāršoja. Tādam paņēmienam bija lieliski panākumi, un ļaudis no sapulces aizgāja apmierināti, it kā tie visu prasīto jau būtu dabūjuši. Bez tam ikviens aiznesa līdz deputāta Cīruļa portretu ar otrā pusē uzskaitītiem darbiem, ko deputāts saeimā veicis. Šie uzskaitījumi katram novadam bija citādi, un, ja viņus saliktu kopā, tad iznāktu, ka Cīrulis viens pats veicis saeimā padarītos darbus. Pārējie deputāti viņa darbu tikai kavējuši. Ja nebūtu šo pārējo deputātu bijis, tad Cīrulis būtu veicis tādus darbus, ka saeima uz ilgāku laiku nemaz nebūtu vajadzīga, jo viņai gluži vienkārši nebūtu ko darīt.

Kāpēc ne 10 000 deputātu Saeimā?

Saeimas vēlēšanu ciņa gāja pilnā sparā. Vairāki simti cerību pilnu cilvēku braukāja pa visiem Latvijas novadiem un solīja visiem visu, ko tikai tie vēlējās. Un ļaužu prasības bija apbrīnojamas. Neviens negribēja maksāt nodokļus, bet visiem vajadzēja naudas no valsts kases. Nākošie deputāti uzmanīgi klausījās tautas balsī un nosvīduši sēja solījumus visos vējos. Tā vien šķita, ka nu pēc šīm vēlēšanām sāksies īstā paradīze. Nevienam vairs nebūs jāstrādā, valsts visiem dos naudu, un nodokļus nevajadzēs maksāt nemaz. Bijušos deputātus solījumos centās pārspēt daudzie simti jauno kandidātu, kas tīkoja atņemt mandātus tiem, kas tos trīs gadi jau bija valkājuši. Daudzi nopūtās un no sirds nožēloja, ka satversme tik šauri sastādīta un viņā paredzēts tikai simts deputātu. Vai nevarēja būt tūkstotis? Tagad tautai tiešām grūti izmeklēt no labākajiem tos vislabākos. Vai tautas vidū ir tikai simts labāko un cienīgāko dēlu? Ar tautas politiskās gatavības pieaugšanu automātiski varētu paaugstināt arī ievēlamo deputātu skaitu līdz desmit tūkstošiem. Valsts darbu strādājot, jau cilvēks sevi uzupurē, un tādēļ šīs ideālās tieksmes nevajadzētu apslāpēt ar ierobežojumiem. Lai ikviens, kas vēlas, nāk un pieliek savas rokas pie lielā valsts darba. Ideālismā cilvēki pārveidojas un kļūst labāki. Kādēļ aizdambēt šīs cildenās tieksmes? Kādēļ apvainot tos daudzos simtus, kas ik pēc trim gadiem dala savas vizītkartes ar atzīmi «Saeimas kandidāts» un tomēr tīkoto ideālu nesasniedz. Tā mēs varam apvainot visus cilvēkus, un pēc laika nebūs vairs neviena kandidāta. Mandātu tvīkstošā kandidāta smalkjūtību vajag saudzēt kā jaunavu, kas vēl nav pie altāra bijusi un diezin vai kādreiz arī nokļūs. Saeimā neiekļuvušie kandidāti taču ir visnelaimīgākā šķira Latvijā, ko nevajadzētu piesmiet, bet gan saudzēt un atkal saudzēt. Tie cilvēki valsts labā ir ļāvuši sevi publiski apsmiet, pacietīgi visu panesot un ar to stiprinot republikas pamatus. Tā ir varonība, kas pelna vispārēju atzinību.

Vecie deputāti viens par otru cēla gaismā pasakainas lietas. Tauta lasīja un šausmās drebēja par tiem cilvēkiem, kam tā pati bija dāvājusi uzticību. Jā, valsts darbs nebija vieglais, jo viņš dažos gados godīgu cilvēku pārvērta par visneticamāko briesmoni.

Tagi: Ceplis, vēlēšanu recepte