Algu “griešana” aizgājusi par tālu
3.11.2009. | 14 komentāri
Dalies ar šo informāciju:
Algu “griešana” Latvijas ekonomiskajā situācijā var būt tikai tāds īstermiņa „ielāps”. Mēs sevi mānām, ja uzskatām, ka algu samazināšana ir strukturālas reformas, kas spēs uzlabot un nodrošināt mums augstu konkurētspēju ilgtermiņā.
Latvija ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts un vairums ES valstīs Latvijas pilsoņi var strādāt bez īpašām darba atļaujām. Piekrītot „atbrīvot” darbaspēka tirgu, mēs būtībā esam ieviesuši mehānismu, kas spiedīs pakāpeniski izlīdzināties vienādu prasmju algām Latvijā un ES (sk. attēlu). To, šķiet, daudzi aizmirsuši, runājot par kārtējo darba algu griešanu un „lielajām” Latvijas algām.
Avots: Eurostat. Autora aprēķini.
Būtiski palielinoties darba algu plaisai starp Latviju un ES, cilvēki vienkārši brauks prom (Latvija jau 2007. gadā bija valsts ar vienu no zemākajām darba algām Eiropā, un 2008/2009 gada laikā šī „plaisa” ir tikai palielinājusies). Tas ir tas, ko mēs redzējām pirms gadiem pieciem un diemžēl redzam ar jaunu sparu arī pašlaik (sk. Diena http://www.diena.lv/lat/politics/sestdiena/te-nebus-labi). Latvijas iespējas reaģēt uz krīzi caur darba algu samazināšanu ir visai ierobežotas un darbosies tikai īsu brīdi. Produktivitātes pieaugums, kas panākts caur algu samazinājumu, ir lielā mērā ilūzija.
Ko tas nozīmē Latvijai?
Krīzes apstākļos uz pieprasījuma kritumu var reaģēt divējādi – samazinot algas vai atlaižot darbiniekus. Saprotot, ka Latvijas apstākļos darba algu samazinājums radīs tikai īstermiņa efektu un jau pašlaik ir aizgājis krietni par tālu, diemžēl atliek 2. variants – darbinieku atlaišana. Un šī ir tā vieta, kur mums visvairāk noderētu SVF un ES līdzekļi un kur veidojās iespēja veikt „strukturālās reformas”, nodrošinot:
A. Augstas sociālās garantijas bez darba palikušajiem
B. Jaunu darba vietu radīšanu
C. Darbaspēka pārkvalificēšanu
Mūsu „mājasdarbs” ir nodrošināt iepriekšminēto punktu ātru un efektīvu izpildi. Algu samazināšana, ko mēs Latvijā pašlaik piedzīvojam, ir „ilūzija”, kas pakāpeniski izgaisīs, aizbraucot cilvēkiem uz ārvalstīm un ar laiku atsākoties darba algu kāpumam Latvijā. Darba algu pieaugums nākotnē Latvijā ir neizbēgams, ja mēs vēlamies saglabāt savus cilvēkresursus, līdz ar ko to tālāks samazinājums tikai padarīs problēmu lielāku. Ir jārada jaunas labi atmaksātas darba vietas, jāpalīdz cilvēkiem pārkvalificēties un jānodrošina sociālā aizsardzība bez darba palikušajiem. Kā to panākt? Par to tālākajos blogos un vēlams arī Jūsu komentāros.
Lasiet manu blogu arī www.db.lv
Mani mazliet samulsinaja ” lekasana pa terminiem ” . Es domaju konkreti terminus – 1.algas un 2.darbaspeka izmaksas. Otrais termins nenoliedzami ir plasaks jedziens un sevi ietver algas , bet ne tikai. Vai autoram ir viedoklis – runajam tikai par algam vai visam darbaspeka izmaksam , jo daudzos uznemumos jau tiesi algas nemaz strauji neauga, ja nu vienigi uz legalizacijas rekina !!!!
Attēlā ir runa par darbaspēka izmaksām mēnesī. Kopējās darbaspēka izmaksas uzņēmumā ir, protams, atkarīgas no vidējām algām un kopējā darbinieku skaitu (var ar;i atsevišķi izdalīt nostrādāto stundu skaitu). Latvijā, sevišķi publiskajā sektorā, izvēle daudzkur bija par labu algām, līdz ar ko tās tika samazinātas sevišķi lielos apmēros. Rezultātā dramatiski pieaugusi starpība starp mūsu un ES algām. Latviju sāk pamest augsta līmeņa speciālisti un atgūt viņus nākotnē būs ļoti grūti. Arī par palikušo darbinieku motivāciju varētu uzrakstīt vēl pāris blogus
Trāpīts naglai uz galvas: strukturālā reforma a priori vajadzīga mūsu galvās:
1 REFORMA Mēs necenšamies augt, bet gribam ražot mazas pievienotās vērtības preces, pārdot arvien dārgāk un kļūt arvien bagātāki. Tas nav iespējams, jo peļņa uz siļķu bundžiņu un malkas klēpīti ir pagalam ierobežota pat viseksotiskākā valūtas kursa gadījumā;
2 REFORMA Pārstājam vainot bankas – kas toreiz deva par daudz naudas, tagad par maz. Sanāk, ka bankas ir vainīgas vienmēr. Atzīstam – nevar labi dzīvot, būtībā nenopelnot, bet trakoti gribējās. Un tā bija visas valsts kaite, ne banku. Valdība pati radīja milzu naudu ar budžeta deficīta palīdzību;
3 REFORMA Pārstājam domāt, ka algu un izmaksu (vai ļaunāk – valūtas kursa) samazināšana pāris gados padarīs mūs par konkurētspējīgāko valsti Eiropā un nodrošinās Rietumeiropas dzīves līmeņa sasniegšanu. Ja mums nebūs LABI PELNOŠU, savu īpašu produktu (kurus protams izgatavot var tikai labi apmaksāti speciālisti) tad nekur tālāk par siļķu, malkas un kādas lupatiņas eksportētājiem mēs netiksim un mums būs atkal jābrauc ar žigulīšiem;
4 REFORMA Pārstājam pie visām mūsu kaitēm vainot valdību, bet atceramies, ka par to paši balsojām (vai ļaunāk – nebalsojām) pēdējās vēlēšanās. Un padomājam ikviens, ko esam darījuši tā labā, lai varētu būt lepni par savu valdību, ministriem, lai tie patiesi kalpotu tam, ko vēlamies? Vai arī mēs tikai pasīvi noraugāmies uz politiskajiem procesiem, bet pēc tam līdz ar zemi nomīdam visu, kas saistās ar vārdu ‘valdība’….
utt utt
Kas Latvijā patiesībā pietrūkst ir biznesa izglītība un atbalsts mazajiem uzņēmumiem. Bez tiem nebūs it nekādas iespējas ražot jaunas darba vietas un iegūt pietiekami nodokļus, lai mazinātu budžeta deficītu. Īrija saviem pavalstniekiem dod ārkārtīgi lielu atbalstu gan padomos, gan aizdevumos. Ir pieejama informācija par to kā attīstīt biznesu un ir kur kompānijai griezties jautājumu gadījumos. Piemēram, ieņēmumu dienests var paskaidrot visu par nodokļiem – kur, kā un kapēc – pa telefonu pavadot pat vairāk par 1/2 h.
Algas neapšaubāmi ir viens no lielākajiem izdevumiem jebkurai kompānijai, bet darba spēka atlaišana tikai noved pie ienākumu samazināšanas (ja nav pietiekami cilvēki, kas strādā, tad bizness nevar attīstīties).
Ja algas tiek samazinātas, darbinieku izdevumi kļūst ierobežoti un viņi nevar vairs atļauties pirkt tās pašas preces ko agrāk. Un jo mazāk pieprasījuma precēm, jo mazāk tās tik ražotas. Valstij no tā tikai zudumi.
Vai ir iespējams grafikā ietvert arī Īrijas vidējās algas apmērus salīdzinājumā ar citām valstīm?
Īrijas dati Eurostat diemžēl nebija. Pēc Bloomberg, Īrijas vidējā mēnešalga (22 darbadienas) gada vidū bija LVL 1931, taču Eurostat un Bloomberg datu metodoloģija varētu atšķirties.
Nevilšus rodas iespaids, ka alga ir kaut kas, kas rodas pats no sevis vai sliktākajā gadījumā – ko dod valdība. Varbūt tomēr nevajadzētu aizmirst, ka vispirms vajag nopelnīt algu, lai to varētu samaksāt. Realitātē privātajā sektorā algas tiek grieztas, jo krīt ieņēmumi, un par nodokļu iekasēšanas kvalitāti valsts līmenī arī nopietni jāšaubās.
es ari gribu piedalities saruna par ko ir runa, ko?
tagad palasijos rakstu un ir skaidrs, komentars pie Harija raksta ir sekojoss, krizes laika, ja samazinas pieprasijums, algu samazinat nedrikst, jo motivacijas teorijas dara savu un darbinieku efektivitate nogazas uz leju diezgan iespaidigi, jautajums ir tikai par laiku ko katrs individs spej izturet…prakse parbaudita lieta…
atbilde ir tikai viena – ari uznemuma javeic reformas…
Vai tikai nav tā, ka SVF un citi aizdevēji diezgan stingri nosaka, kam viņu naudu drīkst tērēt? Un viņi to atļauj tērēt tikai banku atbalstam, nekāda tur ražošanas atbalstīšana un darba vietu radīšana netiek pieļauta.
Strukturālās reformas ir Orvelisks izteiciens, kas patiesībā nozīmē infrastruktūras privatizāciju un valsts resursu atdošanu dažāda līmeņa starptautiskiem spekulantiem.
Piekrītu 9. komentāra autoram (Pēteris), ka SVF aizdevums ir tikai kārtējais solis, kā bankas nopelna uz iedzīvotāju rēķina. Jebkuram cilvēkam pat ar minimālu izglītību ir skaidrs, ka krīzes apstākļos valsts budžeta samazināšana bez ieņēmumu palielināšanas nevar atrisināt visas finansu problēmas, bet mūsu valsts ņem aizdevumu ar mērķi stutēt bankas, nevis attīstīt vietējo uzņēmējdarbību vai risināt bezdarba problēmu.
Līdz ar to kredīta ņemšana tajā apmērā, kādā to ņēma Latvija ir absurda, jo neveicina uzņēmējdarbību caur kuru šo naudu varētu atgūt nodokļu veidā atpakaļ budžetā, bet gan realizē kārtējo shēmu, kā nodokļus iepludināt komercbanku īpašnieku un akcionāru kabatās (laba shēma jau tika realizēta, kad pensiju līdzekļus praktiski piespiedu kārtā no valsts pārvaldības nodeva komercbankām (ai, kā bankas toreiz sacentās par gardo kumosu savā starpā!), nevis piemēram, Hipotēku un zemes bankai, kas vismaz daļu peļņas no šo līdzekļu apsaimniekošanas varētu atgriest valstij – tātad mums visiem kabatās, atšķirībā no komercbanku peļņas, kas paliek dažiem biezajiem).
Sanāk absurda situācija – grūtībās nonākušu uzņēmēju neviens nevēlas atbalstīt (kaut gan viņa bizness caur nodokļiem pilda budžetu), bet komercbankas atbalsta no mūsu kabatas. Ar ko tad komercbanka ir labāka par jebkuru citu uzņēmēju?! Kāpēc tās atbalsts būtu jāveic no to kabatas, uz kuru rēķina bankas jau tā labi pelna?!
Interesanti būtu zināt arī to, cik lielus nodokļus no savas peļņas valsts budžetā maksā Latvijā darbojošās komercbankas? Vai tik pat daudz, cik jebkurš cits uzņēmums? Gandrīz esmu gatavs saderēt, ka nē!
Kritizējot otrā līmeņa pensiju fondu nodošanu komercbankām, Viktors varētu arī palasīt par pirmā līmeņa naudiņu likteni gādīgajās valsts rokās:). Tas gan tiesa, ka mūsu banku “eksperti” vieglu roku notrallinājuši daļu nākotnes pensiju finanšu piramīdās.
Var jau Juri, protams, teikt, ka arī mūsu valsts ir nevīžīgi un savtīgi apsaimniekojusi pensijas un nodokļu naudu vispārīgi. Taču normāli funkcionējošā valstī, kur nav korupcijas un savtīgas intereses, vislabākais ir tas, ja pati valsts pārvalda pēc iespējas vairāk naudas. Komercbankas pēc definīcijas cenšas nopelnīt, kamēr valsts, pēc definīcijas, tā nestrādā. Un tā ir tā būtiskā starpība, ko visiem vajag ielāgot. Tāpēc, ja rodas problēmas naudas apsaimniekošanā, jādomā, kā valsts sistēmu pataisīt tīrāku, caurskatāmāku, utt, nevis uzreiz runāt par to, kā ko atdot privātajās rokās. Bet Latvijā, diemžēl, tieši tā notiek. Bet fakts ir tāds, ka valsts tomēr visefektīvāk māk pārvaldīt naudu, kamēr neoliberālās reformas nes labumu tikai dažiem ‘tur augšā,’ kamēr nodokļu maksātāji tikai zaudē.
Es jau arī ceru, ka laikā, kad man pienāks pensijas vecums, es dzīvošu normālā valstī, un tamdēļ pat nebūs nepieciešams mainīt pašreizējo dzīvesvietu. Un tomēr šobrīd es jūtos nedaudz drošāks par 2.pensiju līmeni, kas man sakritības pēc ir valstij piederošajā Hipotēku bankā (pēc Supremas iegādes), nekā par 1.līmeni, kur man virtuālos procentus pelna Labklājības ministrija.
Gribētu pievērst uzmanību 2 lietām, kas iespējams ietekmētu šo analīzi:
1) Latvijas reālā vidējā alga būtiski atšķiras no statistikā uzrādītās, jo ir plaši izplatītas “aplokšņu algas”, kamēr officiāli uzrāda minimālo.
2) Iespējams, uz algu samazināšanu nevajadzētu skatīties kā uz strukturālām reformām, bet gan kā uz iekšējo devalvāciju ar visiem tās blakusefektiem.