Darbinieku trūkums bezdarba laikā
16.08.2010. | 9 komentāri
Dalies ar šo informāciju:
Mēs daudz pēdējā laikā dzirdam kas tad izvilks Latvijas ekonomiku – ražošana un eksports. Lai ko tādu secinātu, ilgs laiks nav nepieciešams. Atliek vien paskatīties pēdējā nozaru statistikā, kur šajos sektoros arī iezīmējās pašlaik visspēcīgākā izaugsme. Pavelkot šo izaugsmes līniju dažus gadus uz priekšu, iegūstam arī prognozi un nākotnes ekonomikas dzinuli.
Taču ir viena lieta, ko var dzirdēt no nozares ekspertiem, kas būtiski varētu ietekmēt mūsu spēju nākotnē turpināt audzēt ražošanas un eksporta apjomus – kvalificēta darbaspēka trūkums. Tieši tā, lai cik pārsteidzoši tas arī neizklausītos pie 177 000 cilvēku bezdarba. Daļa ražošanas un eksporta uzņēmumu jau pašlaik saskaras ar problēmu atrast piemērotus darbiniekus. Un, ja vēl individuāla uzņēmuma līmenī vienmēr pastāv iespēja pārvilināt darbiniekus no konkurentiem, tad kopējā valsts līmenī šāda darbinieku pārvilināšana nozīmē algu kāpumu, produktivitātes kritumu un viena uzņēmuma izaugsmi uz cita uzņēmuma krituma rēķina, kopējos ražošanas apjomus bieži vien būtiski neceļot. Neatrisinot problēmu ar kvalificēta darbaspēka pieejamību, mēs drīz vien savas izaugsmes iespējas arī būsim izsmēluši.
Ir vairākas lietas, kas, meklējot iespējamos risinājumus, šajā sakarā pašlaik nav īsti skaidras:
Vai nākotnē Latvija tiks izglītoti rūpniecībā un eksporta nozarēs nepieciešamie cilvēki? Cik ātri tas notiks un kā tas tiks koordinēts ar pašiem uzņēmumiem?
Kādas ir mūsu iespējas darbaspēka importam no ārvalstīm?
Ja par pirmo lietu runas jau ir ilgu laiku un mums vairāk jāgaida, kāds tad būs valsts piedāvātais risinājums, tad par otro lietu ir dzirdēts mazāk. Varbūt ir īstais laiks, neskatoties uz bezdarbu un pašreizējo ekonomisko situāciju, nopietni sākt strādāt pie imigrācijas politikas un darbaspēka importa iespējām no ārvalstīm, lai tie pozitīvie iedīgļi, kas jau pašlaik redzami, ātri vien neapsīktu (šī lieta ir vēl jo svarīgāka, zinot Latvijas sagaidāmo demogrāfisko situāciju tuvākajās desmitgadēs). Viena joma, kur valsts varētu savu atbalstu sniegt, ir, piemēram, palīdzot uzņēmumiem, sevišķi mazajiem un vidējiem, piesaistīt nepieciešamo darbaspēku no ārzemēm jomās, kur vietējo ekspertu trūkst. Šajā kategorijā būtu iekļaujami arī tie cilvēki, kas Latviju, piemēram, pametuši pēdējo gadu laikā, bet parādoties darba iespējām un pieprasījumam, būtu ar mieru atgriezties.
Lasi manu blogu arī http://db.lv/k/354-blogi-viedokli/355-blogi
Tagi: bezdarbs, darbinieku trukums
Precīza problēmas definēšana – faktiski joprojām to pašu problēmu avots, kas bija redzams lieliskajā blogā par Jančuku un produktivitāti:)
Kamēr cilvēkiem nav pamata profesionālo un, kas pat svarīgāk, sociālo prasmju, par produktivitāti varam nesapņot.
Vispār ir gan tapis risinājums šai sistēmiskajai dilemmai – ja ir interese, varu personiski pastāstīt ko vairāk…:)
Labprāt uzklausītu. Mans tel. darbā 67444150. paldies
Ļoti interesanti.
Vai tik nav otra puse – ikviens darba devējs grib dabūt darbinieku par sviestmaizi? Neticu, ka darbinieki, kas strādāja bankās, bet kurus atlaida ir tik nekvalificēti.
Ir daudz cilvēku tagad, kas bez 400 Ls uz rokas pat uz darbu nav gatavi nākt, kur nu vel kādu smagu darbu darīt. Bet nekādu īpašo spēju vai zināšanu viņiem nav. Domā ir daudz jāzin, lai būtu par kredītspeciālistu bankā? Nē – nedēļas apmācība un aiziet.
Mums ir cilvēki, kas grib gan māju, gan mašīnas, gan lai sievai nav jāstrādā, bet viņiem nav nekādu īpašu spēju vai zināšanu. Tā tas krastā neies.
Vai nu tu esi melnstrādnieks un saņem 200 Ls uz rokas par slodzi (ja divi cilveki ģimenē strādā uz 1.5-2 slodzem, tad var tīri labi dzīvot), vai arī tev jābūt kaut kādām īpašām superspējām, kuras spēj ienest uzņēmumam tūkstošus katru mēnesi, lai uzņēmums varētu tev maksāt vairāk.
Es dzirdu no uzņēmējiem, ka trūkst tieši augstākas raudzes speciālistu, turklāt uz eksportu vērstās jomās vai tehniskajās specialitātēs, kur mums cilvēku iepriekš nebija. Šo cilvēku algas nebūt nav mazas, taču cilvēku trūkst. Banku speciālisti īsti nevar aizvietot inženierus, ražošanas vadītājus, tehnologus utt.
Ziniet – izglītības sistēma ir galīgi sačakarēta, 68 (ja nemaldos) AKREDITĒTAS augstskolas, kurās var iegūt bakalaura grādu! Faktiski pilnībā izskaustas profesionāli tehniskās vidusskolas un tehnikumi – lielākā daļa pārvērsta par augstskolām! Lai strādātu bankā pie lodziņa nav nepieciešams bakalaurs. Šis zinātniskais gtāds ir novests līdz absurdam, kas patiesībā nozīmē “mazliet vairāk par vidusskolu”.
Sludinājums: “Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs pieņem darbā zāles uzraugu/dzi. Nepieciešams bakalura grāds vēsturē. Vēlama pieredze jūrniecībā.”
Lūk līdz šādam vājprātam ir novesta izglītības sistēma un valts uzņēmumu prasības.
Nevar nepiekrist!
Brīnišķīgs blogs! Paldies! Es pēdējā laikā mēģinu saprast, kuras tieši prasmes darba devēji meklē savos darbiniekos. Tā arī pie skaidrības nevaru tikt. Vai daba devēju biedrības, asociācijas, federācijas un konfederācijas kaut kur ir apkopojušas un publicējušas savas prasības 1)… 2)… formā? Kuras specialitātes? Kurās tautsaimniecības nozarēs? Kuras papildus profesionālās prasmes? Kuras cilvēciskās (arī tās) prasmes? Un vēl – es šaubos, vai Latvija ilgi vēl spēs ’saražot’ speciālistus tehniskajās nozarēs. 1) šo izglītības programmu pašizmaksa ir lielāka nekā sociālajās zinātnēs, bet 2) pieprasījums pēc noteikta skaita speciālistiem ir samērā mazs (Piem.,10 pārtikas tehnologu un 10 tehnologu auduma un apģērba ražošanā dēļ šādas programmas finansēt un uzturēt nav vērts. Neatmaksājas). vai tik nav laicīgi jāsāk dibināt kontakti ar citu valstu augstskolām (kurām?), kur savus jau kādā mērā un nozarē pieredzējušus darbiniekus var sūtīt mācīties to, kas vēl trūkst? Kopumā varētu iznākt lētāk un efektīvāk.
Vēl viens aspekts, kas man šķiet ļoti svarīgs, ka augstākai izglītībai ir jābūt pa tirgus cenu. Savādāk ēs pēdējos 20 gadus dotējam, galvenokārt, citas Eiropas valstis.