Nacionālās nodokļu “īpatnības”
19.01.2010. | 16 komentāri
Dalies ar šo informāciju:
Nodokļu sistēma nav tikai naudas iekasēšanas veids. Tas ir arī veids kā stimulēt vai, tieši pretēji, slāpēt kādas ekonomiskās aktivitātes. Piemēram, nosakot mazāku nodokli alum un lielāku stiprajam alkoholam, mēs sekmējam lielāku vieglā alkohola patēriņu. Nosakot zemāku nodokli „zaļajai” enerģijai, mēs sekmējam tās lielāku patēriņu, ražošanu un nozares attīstību. Nodokļu sistēma ir veids, kā palīdzēt veidot valsts politiku (ja tāda, protams, ir).
Līdzīgi arī ar finanšu instrumentiem. Vairums pasaules valstu vēlās, lai cilvēki veido uzkrājumus (tā daļēji noņemot slogu no valsts pleciem). Tāpat vairums valstu vēlās, lai cilvēki uzkrāj ilgtermiņam – vecumdienām, pensijai, bērniem un citām lietām, kas sekmēs gan pašu, gan arī valsts labklājību nākotnē. Vairums speciālistu arī vēlās, lai vienādi produkti netiktu savstarpēji diskriminēti, tādejādi kropļojot tirgu un padarot to necaurspīdīgāku lietotājam. Piemēram, mēs maksājam vienādu PVN likmi par patērēto pienu, neatkarīgi no piena pakas iepakojuma vai ražotāja.
Un ko tad „stimulē” mūsu jaunais kapitāla nodoklis? Paskatīsimies uz dažiem faktiem par nodokļa likmi populārākajiem Latvijā izmantotajiem finanšu instrumentiem:
Sākumā nav skaidrs, kāpēc ir jāizdala ienākums no kapitāla no kapitālā pieauguma? Bez tā, ka reti kuram latviski runājošam cilvēkam šī terminoloģiskā atšķirība ir uztverama, nav skaidra arī praktiskā šo terminu atdalīšanas jēga. Kāpēc, piemēram, depozītam nodoklis ir 10%, bet obligācijai, kas savā būtība tas pats depozīts vien ir, tikai ar to atšķirību, ka brīvi tirgojams, nodoklis ir jau 15%? Nav, piemēram, skaidrs, kāpēc par akcijas cenu pieaugumu nodoklis ir 15%, bet par dividendēm 10% (tie, kam gadījies tirgoties ar akcijām, zinās, ka dividendes izmaksas dienā akcijas cena koriģējas uz leju atbilstoši izmaksātās dividendes lielumam, tādejādi „pārveidojot” kapitāla pieaugumu ienākumā no kapitāla (dividendēs))? Nav arī skaidrs, kāpēc, piemēram, saliekot vairākus depozītus kopā un veidojot „fondu”, nodoklis pieaug no 10% uz 15%? Velkot analoģiju ar pienu, tas būtu līdzvērtīgi augstākam nodoklim, pērkot pienu, no „vairākām” govīm, salīdzinot ar pienu, kas nācis no vienas „govs”.
Kādas ir galvenās problēmas?
Pašreizējā kapitāla nodokļa sistēma nevajadzīgi diskriminē ienākumu no kapitāla pret kapitāla pieaugumu, padarot finanšu sistēmu sarežģītāku un necaurspīdīgāku.
Pašreizējā sistēma pilnīgi ačgārni neļauj summēt kapitāla zaudējumus un kapitāla ienākumu par periodu, kas lielāks par vienu gadu.
Pašreizējā sistēma ar nodokļiem pietiekami nestimulē ilgtermiņa uzkrājumu veidošanu (5 gadi un vairāk), kas, gala rezultātā, arī nozīmē mazāku ilgtermiņa līdzekļu pieejamību Latvijas tautsaimniecībai.
Būtu vēl saprotams, ja visas iepriekšminētās sistēmas „īpatnības” nestu būtisku fiskālo efektu pašreizējos krīzes apstākļos. Taču pēc 2010. gada budžeta datiem, plānotie nodokļu ieņēmumi no kapitāla ienākuma, piemēram, sastāda vien 1.8 milj. latu. Mans ieteikums tāpēc būtu pēc iespējas ātrāk atsākt aktīvi stimulēt ilgtermiņa uzkrājumus. Fiskāli tas valstij daudz neizmaksātu, taču nākotnes izaugsmei dotu daudz.
Lasi manu blogu arī http://www.db.lv/blogs/
Tagi: kapitāla nodoklis, nodoklis
Varbūt valsts grib vairāk veicināt ražošanu (dividendes) un uzkrāšanu (depozīti), tādejādi spekulāciju risku atstājot bankām, nevis veicināt pašu iedzīvotāju, kuri bieži ir bez vajadzīgajām priekšzināšanām, aizraušanos ar spekulācijām (akcijas, fondi).
Domāju, ka tā ir apsveicama un patiesi uz ilgtermiņu vērsta politika.
Nevajag no tik “gaisīgām” lietām kā akcijas un fondi lekt uz tik reālām lietām kā govis. Tavs piemērs ar govīm nav īsti korekts – nodokļu jaunieviesumi nosaka, ka lielāku nodokli maksā tās govs vairāki īpašnieki, nevis citas govs vienīgais īpašnieks.
Bet ja nopietni – pievienojos Purvam. Ir jāatbalsta ražošana, kas ar šīm procentu likmēm arī tiek darīts. Nevis kaut kadā septītajā pakāpē atsavināta finanšu starpniecība.
Nav slikta doma, taču tas no likuma neizriet. Depozīts var būt gan riskantāks, gan mazāk riskants par obligāciju, piemēram. Ja vēlamies ierobežot spekulācijas, nosakam, ka ieguldījums jātur, piemēram, vismaz 5 gadi, lai dabūtu mazāku nodokli. Ja domājam par drošību, nosakam, piemēram, minimālās prasības kredītreitingam utt. Bez vajadzīgām priekšzināšanām var aizrauties arī depozītiem, netālredzīgu dividenžu izmaksu, atstājot uzņēmumu bez pietiekama kapitāla attīstībai.
Ražošana un dividendes nav viens un tas pats. Peļņas reinvestēšana to vairāk stimulē nekā dividenžu izmaksa, piemēram. Par depozītiem runājot – tas ir ļoti labi, ka civēki uzkrāj, taču depozīts nav labs līdzeklis veidot ilgtermiņa uzkrājumus. Citi ieguldījumu veidi spēl labāk pasargāt naudu no inflācijas.
Peļņas reinvestēšanu pa lielam vēl tieši var stimulēt ar reinvestētās peļņas neaplikšanu, bet man signāls, ka dividendes apliek ar nodokli būtu labs iemesls padomāt, vai peļņu neatstāt uzņēmumā…
Harij! Tu strādā vadošā amatā vienā no Latvijas bankām specialitātē, kas tieši saistīta ar kapitāla pieauguma nodokli. Vai Jums bankā ir juridiska skaidrība par to, vai fiziska persona var veikt jebkuru skaitu un jebkurā apjomā darījumus biržā, forex utt.?
Paldies par atbildi!
Ilmāram.
Darījumu skaita ierobežojums uz vērtspapīru darījumiem nav. Likme, līdz ar to, 15%. Par apjomu ierobežojumiem nekas nav teikts. Pēc oficiālas interpretācijas es ieteiktu griezties VID.
Tur jau tas joks, ka VID raksta vēstulītes ar interpretāciju, ka veicot virs 3 darījumiem ir jāreģistrē saimnieciskā darbība un jāmaksā 26% IIN nodoklis, balstoties uz 11. panta 1.3 daļu. Savukārt 1.4 daļa vispār nekur netiek pieminēta. Bankai tachu jāspēj saviem klientiem sniegt izsmeļošas atbildes? Varbūt Tu vari šajā jautājumā ko līdzēt?
Ilmāram.
11. pantā 1 prim 4: Fiziskās personas ienākums no kapitāla … nav kvalificējams par saimniecisko darbību, ja izdevumi, kas saistīti ar šo ienākumu gūšanu, nav atzīti par saimnieciskās darbības izdevumiem”.
http://www.likumi.lv/doc.php?id=56880
Ilmār, Tu pats strādā Trasta komercbankā. Vienreiz kopā ar savas bankas vadību saņemies un uzraksti VID un pasaki kāds it Tavas bankas viedoklis, nevis mētā pa portāliem muļķi!
Tev novecojusi informācija – jau vairāk kā divus gadus nestrādāju, ja strādātu, tad šāds jautājums nepaceltos – sen bankas vārdā būtu iniciējis skaidrojumu pieprasīšanu Finansu ministrijai un VIDam caur Komercbanku asociāciju un nebūtu nekādu jautājumu. Tagad man šīs iespējas diemžēl nav. To ko varu darīt, ir izmantot vecos sakarus situācijas noskaidrošanai, bet neiet tik ātri, cik gribētos.
Pēc būtības var jau piekrist visam. Tik pēdējā rindkopa mani kā makroekonomistu mazliet izbrīna…
Vai Švarca kungs ierosina palielinā uzkrājumus visdziļākās krīzes “bottom” momentā? Tieši otrādi – no makroekonomiskā viedokļa krīzes momentā tieši ir nepieciešams samazināt mājsaimniecību “saving ratio”, pretējā gadījumā naudas daudzums apgrozījumā samazinās un ekonomiskā aktivitāte līdz ar to arī… Palasiet jebkuru makroekonomikas mācību grāmatu… ekonomikas lejupslīdes posmā – tērēt, izaugsmes gados – uzkrāt.
Mācību grāmatas parasti runā par to, krīzes laikā jāpalielina valdības izdevumi (pēc Keinsa), lai kompensētu privātā sektora patēriņa kritumu. Bieži vien redzams, ka “savings ratio” krīzes laikā pat pieaug, jo cilvēki neziņā par nākotni tērēšanās vietā izvēlas uzkrāt. Uzkrājumi naudas izteiksmē var, protams, kristies tos lēnām “noēdot”, taču arī atlikušie līdzekļi ir kaut kur jāiegulda un mēs atgriežamies atpakaļ pie jautājuma kur, kad, kā un ko stimulē valsts.
Pēc būtības piekrītot iebildumiem par likumu piemērošanas neskaidrību, manuprāt, dažādo likmju ieviešanai pamatojums gan ir ticis sniegts. Parasti kapitāla pieauguma nodokļa paaugstinātā likme tika skaidrota kā nodoklis spekulatīvajiem darījumiem, pie tam ne tikai finanšu instrumentiem, bet arī, piemēram, nekustamajam īpašumam. Ņemot vērā, ka nekustamais īpašums iepriekš nereti tirgots kā finanšu instruments, tas nemaz nav tik nesaprātīgi. Savukārt attiecībā uz ieguldījumu fondiem saprātīgiem pārvaldniekiem ir pietiekoši daudz iespēju pozicionēt savus produktus tā, lai tie būtu nodokļu efektīvi. Pasaulē jau nav nekāds retums, ka fondi ne tikai rūpējas par NAV vērtību, bet arī maksā dividendes. Piemēram, attiecībā uz depozītu fondu, saņemtos ienākumus var izmaksāt ieguldītājiem kā dividendes ar 10% ienākuma nodokļa likmi, nevis pieskaitīt tos NAV, kad jāmaksā 15%.
Pat vairāk – ja mūsu fondu pārvaldnieki nepielāgosies nodokļu sistēmai tādā veidā, lai būtu iespēja maksāt mazāko ienākuma procentu likmi, būs jādomā, ka ieguldītāju intereses tiem nebūt nav pirmajā vietā.
Es savukārt piekrītu Harija viedoklim par to, ka likmju diferencēšana ievieš tikai papildus neskaidrības. Ok, it kā jau ir saprotama doma par 15% likmi – cīņa pret spekulantiem, bet tad jautājums – ko mēs saprotam ar spekulantiem? Ja uzplaukuma laikā veikalnieki dzina augšā cenas dažādām precēm, t.sk. pienam, maizei – vai viņus arī tad nevajadzētu uzskatīt par spekulantiem? Kādēļ mēs vienus uzskatam par spekulantiem, bet otrus nē? Kur tad ir šī robeža? Daudz efektīgāk to pašu nekustamo īpašumu burbuli šķiet varēja ierobežot liekot daudz prātīgāk aizņemties bankās (tās pašas VID izziņas vajadzēja ieviest jau pašā sākumā), kā arī bankām uzliekot par pienākumu uz daudz stingrākiem noteikumiem aizdot naudu.
Interesanti, vai šeit arī būtu kāda cenzūra, ka komentāri pazūd?