Par valsts uzņēmumu privatizāciju
11.10.2010. | 7 komentāri
Dalies ar šo informāciju:
Pēdējā laikā ir uzvirmojušas diskusijas par to, ko darīt ar daudzajiem valsts pilnīgā vai daļējā īpašumā esošajiem uzņēmumiem. Viens no argumentiem, kas bieži vien izskan, ir tāds, ka pašlaik nav īstais laiks to darīt, jo akciju cenas ir zemas un labu cenu par uzņēmuma pārdošanu pašlaik iegūt nav iespējams. Te man ir pāris lietas, ko piebilst:
1. Ja kāds jūtas spējīgs 1-2 gadu griezumā precīzi noprognozēt akciju cenu kustību finanšu tirgos, tad viņam/viņai noteikti ir jāapsver iespējas savas unikālās spējas izmantot akciju investīciju lauciņā. Ja nu tā tomēr īsti nav un akciju cenu prognozēšanas spējas izzūd brīdī, kad runa sākas par savas naudas ieguldīšanu, tad labāk tomēr atgriezties pie vecās labās patiesības, ka noprognozēt akciju cenu kustību pāris gadu laikā ir tuvu neiespējamam. Līdz ar to arī jebkādas spekulācijas par to, ka tagad pārdot nav īstais laiks, jo cenas ir zemas un labāk ir pagaidīt vēl pāris gadus un tad pārdot, nav īsti vietā. Šāda loģika strādātu vienīgi tajā gadījumā, ja mēs varam ar uzņēmumu pārdošanu atļauties gaidīt vismaz 5 vai 10 gadus, jo tikai šādā periodā parādās kaut cik ticamas spējas kaut ko tiešām noprognozēt finanšu tirgos. Vai mums šāda privilēģija ir, zinot ārējā un iekšējā parāda apjomus un tā ikgadējās apkalpošanas izmaksas, kas savos apmēros varētu pārsniegt veselības aizsardzības budžetu, ir jau atsevišķas diskusijas vērts jautājums.
2. Izvērtējot valsts uzņēmumu pārdošanu, ja vien tas nav valsts stratēģisks objekts, no valsts viedokļa ir jāsalīdzina 2 lietas:
a. Cik valsts nākotnē nopelnīs, paturot uzņēmumu savā īpašumā;
b. Cik valsts varētu nopelnīt, uzņēmumu pārdodot, un iegūto naudu izmantojot citiem valsts mērķiem, piemēram, atbalstot uzņēmējdarbību un/vai atdodot valsts parādu.
Piemēram, ja paredzamā atdeve no valsts uzņēmuma ir 3% gadā, kamēr, to pārdodot, valsts varētu izvairīties no kārtējā aizņēmuma, par kuru būs jāmaksā 5%, kopējais labums, uzņēmumu pārdodot, būs lielāks. Vēl viens piemērs. Ja, pārdodot uzņēmumu, saņemtos līdzekļus varētu efektīvi izmantot uzņēmējdarbības atbalstam, kas, piemēram, ienestu 10-15% peļņu, ļaujot uzņēmumiem nostiprināties ārvalstu tirgos un paplašinot savu darbību, kas vēlāk valsts budžetā atgrieztos augstāku ieņēmumu vai zemāku izdevumu veidā, tad tas arī būtu izdevīgi. Savukārt, ja valsts īpašumā ir efektīvi pārvaldīts uzņēmums, kas valstij ik gadus ienes, piemēram, 10% peļņu, kamēr alternatīvie naudas izmantošanas veidi, šo uzņēmumu pārdodot, ir daudz vājāki, uzņēmums var droši palikt valsts paspārnē.
Līdz ar to varam arī secināt, ka lēmumu pārdot vai nepārdot valsts uzņēmumu nenosaka vis situācija finanšu tirgos vai cena, bet gan tas, kā šos līdzekļus valsts spētu alternatīvi izmantot savā labā.
Bet mums visiem ir skaidrs,ka patiesībā visi uzņēmumi tiek mētāti no vienas uz otru pusi un cilvēki cenšās šos uzņēmumus iegūt sev aizbildinoties ar to, ka nav īstais laiks pārdot..Katrs tur augšā vēlās iegūt kaut ko no tā visa sev.
Slimības dēļ nespēju uzrakstīt skaidrāk, bet doma jau skaidra
vecais labais interešu konflikts starp uzņēmuma vadību un īpašniekiem
Harij,
tava doma jau itkā pareiza, bet:
1) Varam apskatīties kaut vai uz Latvijas gāzes privatizāciju. Kur ir garants ka Latvenrgo, LMT u.t.t. nepiesūksies kāda Itera vai Ventbunkers? Tātad milzīgas naudas summas, kas aizplūst garām valsts kasei un tādā pašā apmērā tukšo LV iedzīvotāju kabatas. Tātad – dubults zaudējums LV ekonomikai. Tukša kase un zema pirktspēja.
2) Cik nākotnē maksāsim par elektrību, siltumu un pat ūdeni. Kāda šādā gadījumā būs ietekme uz vietējo uzņēmumu konkurētspēju?
3) To, ka domājot par iedzīvotāju labklājību ir iespējams realizēt projektus, kuri nākotnē mazina atkarību no Krievijas, Zviedrijas, Lietuvas, Igaunijas u.t.t. jau no 90 gadu sākuma veikmīgi relizē Salacgrīva uztādot pašvaldības!!! vēja ģeneratorus un pagājušajā nedēļā uzsākot pilnīgu alterantīvu apkuri.
4) Un pats galvenais! Par šo uzņēmumu privatizāciju varēs runāt tikai tad, kas tiks piedāvāts reālas neatkarīgas nākotnes attīstības vīzijas. Piem. nekoncenrēties uz Rīgas dzīvokļu apkuri ar dabasgāzi, akmeņoglēm, vai vēl trakāk – propānu, bet gan izvērtēt visas piedāvātās alternatīvas. Jo ieguvums būtu pat tad, ja visas esošās iekārtas sliktākajā gadījumā nodotu metāllūžņos un pārietu uz LV raksurīgiem dabas resursiem, sākot ar šķedu un beidzot biogāzi. Daudzas pašvaldības reģionos ir pierādījušas, ka tas atmaksājas pāris gadu laikā un jau pēc 10 gadiem cilvēki jūt vairāk naudas savos makos. Rīgas gadījumā vispār būtu jāatsakās no Rīgas siltuma pakalpojumiem, bet apkure jāļauj uzstāsīt atbilstoši namsaimnieka vai namu pārvaldes vēlmēm un rosībai. Jo pēc būtības Rīgas siltums ir tāds pats starpnieks kā Itera un Ventbunkers.
5) Pēc būtības ar mērķi radīt naudas nosūcēju tika radīta arī Latvenergo meitasfirma Sadales tīkls, par kuras privatizāciju sabiedrībai maza interese, bet nauda tāpat aizies garām valsts kasei un izņemta no uzņēmēju un iedzīvotāju tādā pašā apmērā, kā rezultātā valsts ekonomika kļūst divreiz nabagāka.
Kā sākumpunkts varētu būt sadalīt uzņēmumus stratēģiskajos un pārējos. Var sākt ar uzņēmumiem, kas jau darbojas brīvas konkurences apstākļos, kur nav monopoli un attiecīgi risks, ka privatizācija var negatīvi atspēlēties uz patērētājiem, mazāks.
Manuprāt, raksta pamatojumā ir pieļauta fundamentāla kļūda. Tas, ka skaidri nav zināma akciju vērtība pēc diviem gadiem nenozīmē,ka nevar sniegt akciju novērtējumu šodien.
Nepiekrītu. Novērtējumu var, protams, sniegt, bet tā ticamība nebūs liela. Taču galvenais, pat 100% precīzi uzminot kādas būs akciju cenas un par kādu summu uzņēmumu var pārdot, neatbildēts paliek jautājums par to, kā šī summa tiks izmantota. Valsts var zaudēt daudz naudas arī gadījumā, ja pārdod uzņēmumu pašā akciju cenu pīķī, taču pēc tam iegūtos līdzekļus izmanto nelietderīgi.
http://prettrieciens.weebly.com/
shēma – darbojas vienmēr, ļauj izprast kā rīkoties + kādas ir latvijas tautas intereses jebkurā ekonomiskajā jautājumā