Brīvība izvēlēties savu pensijas vecumu
9.11.2009. | 11 komentāri
Dalies ar šo informāciju:
Vairākās pasaules valstīs jau izskanējis viedoklis, ka cilvēkiem būtu jāatļauj pašiem brīvi izvēlēties savu pensijas vecumu. Galvenais ieguvums – drošība par reāli uzkrāto pensijas kapitālu kontā, ko jebkurā brīdī var pārvērst naudā, nevis virtuāls ieraksts par uzkrāto pensiju 1.līmenī. Argumenti ir vairāki…
Šo ideju nesen arī paudu “Lietišķajā dienas” 26.oktobra numurā, bet vēlos šo tēmu paturpināt arī savā blogā. Domāju, ka tuvākajos gados esošās pensijas sistēmas maiņa Latvijā ir neizbēgama, tāpēc kvalitatīva disksuija ir ļoti nepieciešama.
Šībrīža krīze Latvijā skaidri atklāj būtisku trūkumu mūsu pensiju sistēmā – samazinoties ekonomiskajai aktivitātei, krītas sociālā budžeta ieņēmumi, kamēr izdevumi (bezdarbnieku pabalsti, pensijas) pieaug. Rezultātā strauji palielinās līdzekļu iztrūkums un kārtējo reizi nākas pārskatīt gan pensijas, gan pabalstus, gan arī visu sistēmu kopumā. Cilvēki, kuri godīgi maksājuši nodokļus iepriekšējo gadu laikā, jūtas apkrāpti, saņemot mazākus pabalstus un pensijas, kā valsts to savā laikā bija solījusi.
Šobrīd visā pasaulē vērojama globāla tendence – pakāpeniski palielinās cilvēku vidējais mūža ilgums un sabiedrība „noveco”. Solidaritātes princips, ka šobrīd strādājošais maksā pensiju pašreizējam pensionāram, īsti nestrādā, jo ievērojami samazinās strādājošo skaits. Populārākais risinājums – palielināt pensionēšanās vecumu. Rezultātā cilvēki nezina, vai tad, kad viņi ies pensijā, pensionēšanās vecums būs 62, 65 vai jau 75 gadi. Daudzi netic, vai vispār ko saņems no valsts. Līdz ar to zūd arī ticība pensiju sistēmai.
Pensionēšanās vecuma palielināšana, tāpat kā pabalstu samazināšana, ir tikai īslaicīgs risinājums. No padomju laikiem pensijas vecums Latvijā palielināts pakāpeniski no 55 līdz 62 gadiem. Ir dzirdēti plāni šo vecumu celt līdz 65 gadiem. Rietumeiropā jau runā par 70 gadiem.
Viens no risinājumiem, par ko pēdējā laikā diskutē Lielbritānijā, Dānijā, Nīderlandē un Ungārijā, būtu atcelt pensionēšanās vecumu. Tas nozīmētu , ka ikviens varētu brīvi izvēlēties, kad doties pensijā. Pensijas apmērs tiktu noteikts, izejot no personas reāli uzkrātā kapitāla. Cilvēki, kuri vēlētos lielāku ikmēneša pensiju, nekā to, kas izrietētu no viņu uzkrātā kapitāla, varētu izvēlēties turpināt darba gaitas. Savukārt tie, kuri būtu uzkrājuši pietiekamu pensijas kapitālu, varētu pensionēties arī krietni pirms pašlaik noteiktā pensijas vecuma. Pastāv arī trešā iespēja – pensionēties uz laiku un atgriezties darba tirgū pēc nepieciešamības.
Vairāk par ideju brīvi izvēlēties pensionēšanās vecumu lasiet manā nākamajā blogā!
Lasi manu blogu arī www.db.lv
Tagi: pensijas vecums
Manuprāt, sanākusi diezgan vieglprātīga spriedelēšana, īsti nesaprotot pensijas jēgu kā tādu. Varbūt vispirms jāpadomā, kāpēc pensijas ir radušās un kāpēc tās nepieciešamas? Vai tas ir valsts “bonus” vai arī sabiedrības solidaritātes maksājums cilvēkiem, kuri, visbiežāk, veselības stāvokļa dēļ nav spējīgi konkurēt darba tirgū. Ja pieņem, ka medicīna attīstās un cilvēki ilgāk saglabā darba spējas, tad nav nekā nosodāma pensijas vecuma celšanai.
Ja valsts turpinās realizēt tik prociklisku ekonomisko politiku kā līdz šim, tad arī nekāda pensiju reforma nepalīdzēs. Labākais apzīmējums šai situācijai ir I.Gerčikova lietotais “valsti ir okupējusi valsts vara”, un diez vai šādā aspektā vajadzētu lolot ilūzijas par pensijām kā kaut ko ārpus laika un vietas esošu fenomenu.
Uzskatu ka pāreja uz sistēmu, kurā nebūs šodienas 1. līmeņa ierobežos pensiju, tā teikt, “no augšas”. Respektīvi, cilvēks varēs cerēt tikai uz uzkrāto kapitālu un iespējamo tā pieaugumu (vai kritumu
), bet, pirmkārt, valsts kontrolē cik daudz tiks novirzīts 2. līmenī, otrkārt, valstij nebūs jāmaksā šim cilvēkam pensija! Tas nozīmē lielākus tēriņus valstij tagad, kurus tā var segt pilnīgi apstādinot pārskaitījumus 2. līmenī, tas nedos cilvēkiem uzkrāt vecumdienām tagad, bet rezultātā valsts nevienam nebūs parādā un cilvēki paliks praktiski bez pensijas…
Te nav runa par “soladiritātes” principa pilnīgu atcelšanu, bet drīzāk par to, cik daudz šim principam ir jāatvēl. Svarīgākais ir aizstāt “virtuālu” kapitālu, kas tiek uzkrāts tikai uz papīra pensiju 1. līmeņa ietvaros, ar reālu kapitālu. Tas atrisinās, lielā mērā, procikliskuma problēmu un sekmēs ticību sistēmai. Valsts turpinās, tāpat kā līdz šim, atvēlēt ievērojamu sociālā nodokļa daļu pensiju sistēmas nodrošināšanai, atšķirība tik būs kā šī nauda tiks izlietota.
Pensijas vecuma atcelšana, manuprāt, tik un tā atstātu sociālo slogu nemainīgu, jo jau tagad ir skaidrs, ka nevienam neļaus nomirt badā tikai tāpēc, ka pensijā ir aizgājis 30 gados un jaunībā neko nepaguva uzkrāt. Arī pašlaik nekas jau neliedz ikvienam no mums pārtraukt strādāt algotu darbu un atpūsties, cik vien uziet, ja vien ir atbilstošs finansējums kabatā.
[...] This post was mentioned on Twitter by Māris Reliņš, Harijs Svarcs. Harijs Svarcs said: Piedāvājums radikālai pensijas sistēmas maiņai Latvijā. Lasi http://bit.ly/2kha1s [...]
Jānim: Atceļot fiksētu pensionēšanas vecumu, cilvēkam kurš nodokļos samaksājis ievērojamas summas ļautu pensionēties arī, piemēram, 55 gadu vecumā, t.i. saņemot ikmēnēša pensiju 7 gadus ātrāk kā pašlaik un nākotnē varbūt pat 10 gadus ātrāk. Vienkārši nestrādājot pensiju neizmaksā. Rodas lielāka motivācija maksāt nodokļus, jo Tev veidojas lielāka iespēja tos nākotnē “izņemt” un varbūt pat novēlēt saviem bērniem vai mazbērniem. Tā ir TAVA REĀLA NAUDA, kuru valsts, pēc būtības, administrē Tavā vietā un pēc tam Tev to atgriež.
Harijam: vai tad stāsts bija par pensijas vecuma atcelšanu vai tikai tā samazināšanu līdz 55 gadu vecumam? Jāņa pieminēto problēmu par 30 gadīgiem vai vēl vairāk – tikko vidusskolu beigušiem pensionāriem tas nekādi nerisina.
Runa ir par pensionēšanās vecuma atcelšanu, ļaujot katram brīvību izvēlēties, kad iet pensijā. Lai izvairītos no situācijas, kad cilvēki izvēlas pensionēties pie pārāk maza uzkrātā kapitāla (tādejādi uzliekot lielāku slogu uz valsti nākotnē), varētu noteikt, ka pensionēties iespējams tikai gadījumā, kad paredzamā ikmēnēša pensija sastāda, piemēram, 75% no iztikas minimuma. Šāda atruna, piemēram, palīdzētu risināt 30-gadnieku pensionēšanos.
Šāda sistēma būtu daudz dzīvotspējīgāka un uzticamāka.
Par sistēmas dzīvotspēju es vēl pašaubītos. Neapšaubāmi, ka visātrāk 75% iztikas minimumu sasniegs cilvēki ar lieliem ienākumiem, kuriem ātri aizejot pensijā valsts vairs nesaņemtu arī to maksāto sociālo nodokli; turklāt iztikas minimums jau arī nav nekāda absolūta vērtība, it īpaši rēķinoties ar Latvijas inflācijas pieredzi, teiksim, pēdējo 20 gadu laikā. Man kaut kā liekas, ka tāda kārtība tikai palielinātu haosu, respektīvi, neuzticamību.
Iztikas minimums tiek regulari korigets atbilstosi inflacijai.
Ja katrs, pa lielam, pelna pensiju sev, tad atraka aiziesana pensija un attiecigi soc. nodokla nesanemsana isti nav problema. Problema varetu but,ka cilveks vienu dienu saprot, ka grib lielaku pensiju. Tad vins varetu atgriezties darba tirgu un atsakt maksat soc. nodokli.
Iztikas minimums 1990.gadā bija 100 rubļi mēnesī, tātad 0.50 Ls. 20 gadu uz priekšu un š.g. septembrī tas šķiet bija 165.38 Ls. Cik tur sanāk, varbūt 33 076 % pieaugums? Vai kādam 80 gadus vecam pensionāram nav laiks atgriezties darba tirgū?