Pensionēšanās vecuma palielināšana: īstermiņa ielāps brūkošai sistēmai
8.12.2009. | 11 komentāri
Dalies ar šo informāciju:
Pēdējās nedēļās ar jaunu sparu izskanējis ierosinājums palielināt pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem. Diemžēl tas ir tikai īstermiņa ielāps. Ja sistēma darbosies tikpat neefektīvi kā līdz šim, pēc kāda laika jau domāsim par 70 vai 75 gadiem!
Kas tiek panākts, ceļot pensionēšanās vecumu?
Tiek samazināti sociālā budžeta izdevumi. Pirmkārt, statistiski mazāk cilvēku nodzīvo līdz 65 gadiem, līdz ar to arī mazāk būs no budžeta jāizmaksā (ja paceltu līdz 75 vai 80 gadiem, izmaksu samazināšanas efektivitāte būtu vēl „augstāka”). Otrkārt, tuvāko gadu maksājumi tiek atlikti uz vēlāku laiku un „spiediens” uz budžetu tiek atlikts uz vēlāku laiku. Turklāt iedzīvotāji sociālo nodokli maksās par dažiem gadiem ilgāk, kamēr iedzīvotāju atlikušais mūža ilgums, ceļot pensionēšanās vecumu, būs par dažiem gadiem mazāks. Rezultātā no budžeta būs mazāk līdzekļu jāizmaksā un viss sanāk ļoti skaisti, ja vien nedomājam par to, kā jūtas pats cilvēks jeb nodokļu maksātājs.
Kāpēc tas ir aplami?
Ceļot pensionēšanās vecumu, tiek novērstas sekas, bet netiek koriģēta pati sistēmas būtība. Īstās problēmas ir sekojošas:
Netiek uzkrāta reāla nauda: izmaksājamās pensijas ir galvenokārt atkarīgas no pašreizējās ekonomiskās situācijas un pašreizējiem nodokļu ieņēmumiem. Strādājošie „reālu naudu” savai pensijai uzkrāj minimāli (pensiju 2. līmenis un 3. līmenis). Lielāko daļu naudas pašreizējie strādājošie izmaksā pašreizējiem pensionāriem un katru reizi, kad algas krīt un bezdarbs aug, budžeta veidojas liels caurums, ko tad nosedzam ar pensionēšanās vecuma palielināšanu.
Sistēma nepielāgojas migrācijai: pašlaik šī problēma vēl nav sevišķi akūta, bet drīz būs. Cilvēki, kas no Latvijas aizbrauc, nemaksās vairs „pensiju” esošajiem pensionāriem. Savukārt tiem, kas Latvijā iebrauks, motivācija maksāt sociālo nodokli būs maza, turklāt imigrācijas politika vēl ir bērnu autiņos.
Sistēma nepielāgojas dzimstībai: zemāka dzimstība pašlaik nozīmē mazāk strādājošo pēc gadiem 20, 30 un 40, kā rezultātā uzturēt nākotnes pensionārus būs daudz grūtāk.
Uzkrājums tiek iztērēts: Izveidotais sociālā budžeta uzkrājums 950 milj. latu ir tikai virtuāls un praksē jau sen iztērēts (Sīkāk sk. http://www.harijssvarcs.lv/socialais-budzets/).
Šo visu faktoru rezultātā, iedzīvotāju ticība pensiju sistēmai, kas nepārtraukti mainās, ir ļoti zema, attiecīgi arī motivācija maksāt nodokļus. Pensionēšanās vecuma paaugstināšana uz laiku atrisina šīs problēmas, taču vienlaicīgi rada citas, ne mazāk nopietnas.
Ko darīt?
Latvijā ir jāsāk uzkrāt „reāls” pensijas kapitāls nevis „virtuāls”, kā līdz šim. Tā būs labāka garantija tam, ka, aizejot pensijā, nopelnīto pensiju patiešām saņems. Šos līdzekļus neietekmēs tā brīža ekonomiskā situācija, migrācija vai bezdarbs. Pensijas lielums būs atkarīgs no mūža laikā veiktajām sociālā nodokļa iemaksām. Pensionēšanās vecuma jēdzienu varēs atcelt, jo katrs varēs pats izvēlēties, kad tieši iet pensijā. Uzkrāto pensijas kapitālu varētu ļaut mantot. Veidosies lielāka motivācija maksāt nodokļus un uzlabosies ticība sistēmai.
Plašāk par pensionēšanās vecuma atcelšanu skaties http://www.harijssvarcs.lv/pensijas-vecums-2/.
Lasi manu blogu arī http://www.db.lv/blogs/
Tagi: pensionēšanās vecums
Izklausās skaisti, kamēr nesāk modelēt realitātē.
Atņemiet no šodienas 45 gadus. Esam 1964.gadā. 20 gadu vecs kolhoza agronoms pelna 100 rubļus mēnesī. Pieņemam, ka šadā situācijā uzkrājas gadā 300 rubļi reāla pensijas kapitāla. Un tagad pasakiet, cik tas viņam ir šodien aizejot pensijā? Apaļi 1,5 LVL
Šis ir svarīgs jautājums. Svarīgi, kā šie līdzekļi tika izlietoti. Padomju laikos tos vienkārši izmaksāja esošajiem pensionāriem un, ja pietrūkās, piedrukāja vēl nedaudz naudas klāt (un veidojās slavenais ” deficīts”). Valsts pusē reāls uzkrājums veidots netika, līdzīgi, kā pašlaik. Rezultātā mēs arī mantojām pensiju sistēmu ar mīnusu kontā. Taču tagad mums ir iespēja mācīties no savām kļūdām. Varam sākt uzkrāt reālu naudu un ieguldīt to kur vien vēlamies, sākot ar akcijām un fondiem, un beidzot ar dārgu vīnu un retiem mākslas darbiem.
Bet kur ir garantija, ka nemantosim mīnusu arī pēc 45 gadiem?
Šī brīža situācija ir tāda, ka varu saņemt gada paziņojumu par situāciju otrajā pensiju līmenī, kur mani iemaksātie 1`000 LVL ir palikuši par 967 LVL, jo mans pensijas pārvaldītājs man lepni paziņo, ka pensiju plāns nes mīnusus, bet par to, ka es tev atnesu mīnusus, es no tevis paņemu komisiju.
Pēdējo pāris gadu bilance ir tāda, ka mana samaksātā nauda ir reāli samazinājusies. Pēc idejas tai vajadzēja augt ātrāk nekā inflācijai…
Par to, kas notiks nākotnē 100% pārliecināts, protams, nevar būt neviens. Pagātnes dati, piemēram, liecina, ka ieguldot uzņēmumu kapitālā jeb akcijās varbūtība pēc 45 gadiem piedzīvot mīnusus ir ļoti, ļoti zema. Sagaidāmais ienesīgums turpmākiem 20, 30 gadiem varētu būt tuvs 8% gadā, kas ir krietna peļņa, bet ar lielu svārstību risku.
Tagad salīdzināsim to ar otru alternatīvu – līdzekļus uzkrāj valsts budžeta ietvaros. Ja tas notiek kā līdz šim, tad varbūtība piedzīvot pilnīgu vai daļēju līdzekļu zudumu ir milzīga. Kā piemēru tam, kā tas notiek praksē, varat palasīt manu blogu par pazudušajiem 950 milj. latu.
5 lielākie ieguldījumu plāni – Ienesīgums kopš darbības sākuma, % (avots – http://www.manapensija.lv)
Swedbank pensiju IP “Dinamika” – 2.28%
SEB aktīvais plāns – 4.44%
Parex Aktīvais pensiju plāns – 5.18%
Swedbank pensiju IP “Stabilitāte” – 3.43%
Parex Universālais pensiju plāns – 4.19%
Jautājums. Kas ir par pamatu apgalvojumam, ka ienesīgums 20-30 gados “varētu būt” 8%, ja nostrādājot 7 gadus reāli ir šādi rādītāji?
Kāds ir bloga autora viedoklis par ieguldījuma plānu turētāju administratīvo izmksu piesaisti ieguldījuma plāna rezultātiem? Kāpēc par to netiek runāts sadaļā “Ko darīt”. Manuprāt šis aspekts ir viens no galvenajiem, lai reālā kapitāla uzkrāšanu mēs uzticētu 3.pusei.
Purvam: Atbalstu ideju piesaistīt komisijas rezultātam. Esmu to vairākkārtīgi apstiprinājis arī presē. Problēma tikai, kā to Latvijā realizēt praksē un kā to praktiski īstenot.
Nu par 8% ienesīgumu drīkstētu iekasēt šobrīd maksimālos 1.5%; Par 0% ienesīgumu – 0%; par zaudējumiem -8% jākompensē 1.5%
Vēl tikai paliek neatbildēts jautājums – kā ilgā laika termiņā (pat tā sauktajos 7 treknajos gados)nodrošināt to vidējo 8% ienesīgumu, ja fondi uzrāda ienesīgumu ap 3-4%
Angliski šī lieta par ko mēs diskutējam saucās ” performance fee”. Tik vienkārši, kā Purvs apraksta tās īsti nestrādā. Varat ieskatītīties http://en.wikipedia.org/wiki/Hedge_fund#Performance_fees sadaļu pie ” fees” , kur pastāstīts, kādas eksistē komisijas. Var vēl pameklēt google. Svarīgi pievērst uzmanību tam, ko šādas ” performance fees” motivē darīt un vai tās nemotivē uzņemties pārāk lielus riskus vai, tieši pretēji, neuzņemties pietiekamu risku (un attiecīgi arī ienesīgumu).
Man liekas diezgan jokaini, ka Harijs pensiju fondu administrēšanas izmaksu struktūru aicina pētīt Wikipedijas hedžfondu sadaļā. Kaut gan – tas viss diezgan labi iederas tajā sociālās atbildības deficītā, kas daudzviet vērojams Harija rakstos.
Ja nemaldos, nu jau visus Swedbank fondus pārvalda zviedri, tā ka droši vien vietējiem nav nekādas teikšanas ne par ieguldījumu veikšanu, ne komisijām – var tur presē apstiprināt nezin ko.
Ko darīt?
1) izbeigt maksāt nodokļus neefektīvas un netaisnīgas pensiju sistēmas uzturēšanai, kas patiesībā ir viena vienīga “Giant Ponzi scheme”. Tekošās izmaksas cer segt uz nākotnes muļķu (atvainojiet – darba ņēmēju/nodokļu maksātāju)rēķina. Kā autors korekti min – pēc 20, 30 un 40 gadiem šo muļķu fiziski varētu arī nebūt, jo demogrāfiskā egle ap to laiku būs ar kājām gaisā.
2) izbeigt maksāt nemākulīgi pārvaldītu un neperformējošo fondu menedžeru pat inflāciju nesedzošo un pensijas krājējam zaudējumus nesošu fondu pārvaldīšanas neadekvātās atlīdzības. Un nav pat starpības, vai tas ir 2. vai 3. pensiju līmenis. Līdzīgu ideju pauda komentētājs Purvs. Žetons no manis viņam par ideju piedzīt zaudējumus no fondu pārvaldītāja negatīva ienesīguma gadījumā. Bet principā – balsot ar kājām, pametot esošo fondu pārvaldītāju kombinācijā ar 1) punktā pausto.
3) katram, par savu individuālo “pensionēšanās” jeb aktīvo darba gaitu pārtraukšanas laiku un apjomu domājošam indivīdam, mazāk lūrēt ziepju operas TV un citus smadzeneņu skalojošus medijus, bet katru nedēļu vismaz pāris stundas veltīt savu personīgo finašu plānošanai un elementāras personīgo finanšu pārvaldības apgūšanai, tajā skaitā par investēšanu un individuālo uzkrājumu veidošanu vecumdienām. Un tāpēc nav jābūt ar finanšu izglītību un grādu ekonomikā, to var apgūt un pielietot pat galdnieki un mēbeļu meistari Jančuki.
4) ar iegūtajām zināšanām sākt veidot sava personīgā, no esošās, brūkošās un ilgtermiņā pastāvēt nespējīgās valsts pensiju sistēmas nodalītu un personīgi, bez liekēžu piedalīšanās pārvaldītu pensijas uzkrāšanas kapitālu, kura līdzekļiem indivīds var piekļūt jebkurā sev vēlamā laikā un apjomā – 33; 43 vai 53 gadu vecumā.
5) ja indivīds izvēlas iet šādu ceļu (nemaksāt nodokļus; uzkrāt individuāli pārvaldītā kapitāla fondā sev iespējamā apjomā un laikā un ar sev individuāli noteiktu ienesīguma/riska līmeni), tad viņam nekādos apstākļos nav ne morālu, ne citādu tiesību prasīt no valsts vecuma pensiju. Ja dzīves laikā bija tik gudrs, ka izklaidējās un ik pa pusgadam brauca uz Kanāriju salām un savā individuālajā kapitāla kontā neko neuzkrāja, bet vecumdienās nav no kā pārtikt, nu tad sevi ar ragavām uz mežu jāvelk pašam.
Skarbi, bet godīgi. Diemžēl esošajā pensiju sistēmā ir pārāk daudz ieinteresētu liekēžu, kuri vai nu ar lobiju palīdzību, vai tiešu ieinteresētību sistēmas fundamentālu maiņu nepieļaus. Valsts pārvaldei ir nepieciešams stulbs, neizglītots un likumpaklausīgs iedzīvotāju-aitu ganāmpulks, kurš nedomā, un kuru jau tāpēc īpaši viegli apcirpt. Tāpēc investēsim ne tikai kapitāla kontos, bet pirmkārt jau savās zināšanās par lietu kārtību un iemācīsimies paši par sevi uzņemties atbildību.