Vēlreiz par Latvijas prioritārajām jomām
3.12.2009. | 10 komentāri
Dalies ar šo informāciju:
Budžets ir beidzot pieņemts, valsts finanses, vismaz uz kādu laiku, ir sakārtotas un ārējie aizdevēji (uz laiku) apmierināti. Šis ir īstais brīdis ar dubultu sparu atgriezties pie diskusijas par to, kā sekmēsim izaugsmi Latvijā tuvāko gadu laikā. Viena nepabeigta diskusija šajā sakarā ir par prioritārajām nozarēm. Piedāvāšu mazliet atšķirīgu skatījumu uz prioritāro nozaru noteikšanu.
Kā jau daudzās diskusijās dzirdēts, no vienas puses, ir ļoti svarīgi noteikt valsts nākotnes attīstības virzienus, taču no otras puses – pastāv liels risks kļūdīties (kurš gan spēj pilnīgi precīzi paredzēt nākotni?) un tad visi ieguldītie līdzekļi un pūliņi būs lielā mērā zemē nomesti.
Ja Latvijai ir kādas īpašas prioritātes kā valstij vai tautai, vai nebūtu tā, ka tām būtu jāparādās jau pašlaik? Vai nebūtu tā, ka tām būtu jābūt redzamām jau daudzus desmitus varbūt pat simtus gadu? Paskatoties mūsu tautas saimnieciskajā vēsture, viena nozare skaidri izceļas citu vidū – tirdzniecība jeb tranzīts. Šīs nozares/jomas attīstību objektīvi nosaka Latvijas ģeogrāfiskā atrašanās. Tirdzniecība un tranzīts ir gadsimtiem ilgi dominējis Latvijas tautsaimniecībā, tāpēc īsti nebūtu jāšaubās, ka arī nākotnē, attīstoties kaimiņvalstu ekonomikām, tirdzniecībai, tūrismam un citām jomām, tieši tranzīts spēlēs kritisku jomu. Turklāt, tranzīta attīstība sekmēs arī citu Latvijas tautsaimniecības nozaru attīstību, atbalstīs ārējo tirdzniecību un pašlaik tik daudz diskutēto eksportu. Tā ir arī jomā, kas jau pašlaik ģenerē pievilcīgu devumu Latvijas IKP un maksājumu bilancei.
Ja paskatāmies, kas ir kopīgs citām biežāk minētajām prioritārajām jomām – farmaceitisko preparātu ražošana, organiskās ķīmijas pamatvielu ražošana, medicīnisko un precīzo instrumentu ražošana, iekārtu ražošana, kokapstrādi, pārtikas ražošanu – tās visas ir, lielā mērā, balstītas uz spēcīgu eksakto zinātņu bāzi un šī bāze pēdējos 20 gadus Latvijā nav pietiekami attīstīta (daudzi pat teiktu, ka lielu daļu no savas zināšanu bagāžas šajā jomā mēs esam jau neglābjami pazaudējuši). Skolu un universitāšu programmās būtu jāliek daudz nozīmīgāks akcents tieši uz eksaktajām zinātnēm, kas valstī nodrošinās spēcīgu pamatu izaugsmei vairums par prioritārajām sauktajās nozarēs. Būtu arī mērķtiecīgi jādarbojas augsti kvalificēta darbaspēka importa sekmēšanai jomās, kurās Latvijai ir pamatīgs zināšanu iztrūkums.
Uzņēmējdarbības vide un nodokļu sistēma ir jāsakārto jebkurā gadījumā un to par prioritāti īsti nemaz nevar nosaukt – tas ir mājasdarbs, kas vienkārši jāpaveic, pirms mēs virzāmies tālāk.
Man šķiet, ka tranzīta kā nozares attīstība un eksakto zinātņu attīstība Latvijā, būtu samēra skaidri, nesadrumstaloti un viennozīmīgi mērķi, kas sniegtu būtisku ieguldījumu gan pašlaik jau apzināto, gan vēl neapzināto jomu attīstībai nākotnē. Piecu vai septiņu nozaru nosaukšana nevajadzīgi sadrumstalotu mūsu mērķus un galarezultātā mums būtu ļoti grūti izsekot gan resursu izlietojumam, gan arī padarītajam.
Lasi manu blogu arī http://www.db.lv/blogs/
Tagi: prioritārās jomas
Piekrītu par fokusēšanos. Mēs neesam liela valsts, neesam nekāds dižs tirgus spēlētājs pasaules mērogā. Ir jāapzinās sava niša, kas izriet no vēstures, no tā, ko mēs kā tauta, kā kolektīvs, darām vislabāk.
Ja tas ir tranzīts un tirdzniecība, lai tā ir.
Valsts ir jāvada kā bizness, un mērķim jābūt pavisam skaidram, kas izriet no atbildes uz jautājumu — “Kādu konkurētspējīgu produktu mēs kopā spējam vislabāk saražot, veiksmīgi pārdot citām valstīm un nopelnīt naudu savai labklājībai?”.
Elementāra patiesība, daži pat teiks, ka banāla, bet nez kāpēc šādu domāšanu ir ārkārtīgi grūti novērot politikā un valsts pārvaldē.
Faktiski jau Latvijā ir tikai viena prioritāra nozare, kas tiek stutēta no visām pusēm – finanses un apdrošināšana. Tā arī ir ļoti unikāla nozare, kad neskatoties uz 643 miljonu latu zaudējumiem 2009.gada 10 mēnešos (FKTK dati), šis sektors spēj maksāt vislielākās vidējās algas valstī (no http://www.la.lv):
Uzziņa
Mēneša vidējā darba samaksa*
Darbības veids 2009. g. 3. cet. Izmaiņas gada laikā
Lauksaimniecība, meži, zivsaimniecība 456 -6,4%
Ieguves rūpniecība 398 -7,7%
Apstrādes rūpniecība 408 -4,6%
Elektroenerģija, gāzes un siltuma apgāde 656 -,8%
Būvniecība 430 -6,7%
Tirdzniecība 375 -6,7%
Transports, noliktavas 500 -0,9%
Viesnīcas, ēdināšana 285 -5,3%
Informācija, komunikācijas 781 +0,7%
Finanses, apdrošināšana 948 -2,9%
Nekustamais īpašums 374 -4,1%
Valsts pārvalde 549 -21,5%
Izglītība 429 -10,2%
Veselība, sociālā aprūpe 429 -13,2%
Māksla, izklaide, atpūta 375 -16,3%
* Pirms nodokļu nomaksas
Dati: CSP
Un tas viss pat pie tā, ka K&K, izrādās, vispār nekad nav strādājuši Parekss bankā
))))
Juri, Tu neiedomajies, ka ta varbūt vēl ir vienīgā, kas nemaksā algas aploksnē
Ir jādara vienkārša lieta – jāsamazina vietu skaitu augstskolās 10 reizēs un jānodrošina lai tur tiktu tikai tie, kas ir tiešām ieinteresēti kļūt par izvelētas nozares profesionāļiem. Citādi augstskolu “produkts” ir kaut kas, kam ne ticēt, ne darbā ņemt gribas. Valstī ir ļoti smaga izglītības sistēmas pārprašana – visi tiecās pēc augstākas _akadēmiskās_ izglītības, bet pietrūkst speciālistu…
Manuprāt, algas vietā saņemt ar nodokli neapliekamus procentus no depozītiem, kā tas ir ar K&K, ir daudz elegantāk nekā saņemt naudu aploksnē. Šādi precedenti tikai rāda, ka reālais atalgojums arī banku sektorā varētu būt augstāks nekā uzrāda statistikas dati.
Bez tam, alga aploksnē ir ne tikai nelikumīga, bet, manuprāt, arī neētiska. Aplokšņu saņēmējiem jau arī ir vecāki, kuri vēlas saņemt pensiju, un bērni, kuru skolotājiem arī jāmaksā alga. Vai – galu galā – tiem nebūt negribas, lai tos var brīvi aplaupīt vai noslepkavot, ja nu gadījumā valstij nav naudas par ko uzturēt policiju. Aplokšņu algu entuziastiem Latvijas vietā tiešām vajadzētu pameklēt kādu bagātāku valsti, kura var atļauties tiem sniegt sabiedriskos pakalpojumus.
Prioritārās nozares noteikt, tas ir tikai sākums tālāk vajg plānu, kas šīm nozarēm arī reāli palīdzētu kļūt par tautsaimniecībai labumu nesošām, bez tam šo plānu vajag īstenot arī dzīvē ne tikai uz papīra.
Izglītības kvalitātes sakārtošana jāsāk no skolām, skolotāju algai vajag būts saistītai ar skolēnu reālajām zināšanām.
Lielākajai daļai augstskolu ir pārāk maza sadarbība ar uzņēmējiem. Austskolas maz gatavo speciālistus, kas bez papildamācības varētu pilnvērtīgi uzreiz reāli strādāt savā profesijā.
Studējošo skaits valstī jāzamazina nevis 10x, bet 50x. Neuzskatu, ka akadēmiskā izglītība būtu jāiegūst, piemēram, bankas operatoram. BET!!! TO pieprasa darba devējs! Situācija ir paradoksāla – nākamais solis – muzeja uzraugam nepieciešams vismaz bakalaurs vēsturē un (kuģniecības muzejā) vismaz navigācijas diploms. Nu stulbi!!! Tāpēc jau mūsējie diplomi nekur nekotējas! Visa valsts pārvalde ir ar augstāko akadēmisko izglītību – sākot no ministra, beidzot ar sīkāko referendiņu… Savulaik bija diezgan stingra gradācija – vakarene (sētnieki), profene (namu pārvaldnieki),tehnikums (banku operatori ar iespēju studēt tālāk, sīkuņemēji), universitāte (zinātnieki, banku profesionāļi). A tagad, būsim atklāti – bakalaurs Valmieras profenē, agrāk – Turības profenē u.t.t. Tas jau nenoved pie izglītotākas tautas, tas noved pie masas ar nekur nekotējošos bakalauru!
Kāpēc mēs koncentrējamies uz tranzītu? Vienu trubu aizgrieza(Polocka – Ventspils), otru palaidīs ap Latviju (Nord stream. Dzelzsceļš,švaki autoceļi ar 2 lieliem robežšķērsošanas punktiem un liela kuģniecība ar neizprotamu naudas plūsmu – viss mūsu potenciāls.
Nedaudz mainoties tirgiem (gribam vai nē, bet ražošana pārceļas uz Āziju), būtiski mainās iespēja sniegt tranzīta pakalpojumus.
Piemērs no meža nozares – ne tik sen atpakaļ no Krievijas tika importēti apaļkoki līdz pat 600`000 kubikmetru gadā – tie ir 19`000 autokravu – normāls apjoms loģistikai.
Pēc nodokļu izmaiņām šī plūsma apstājas – tāpat var apstāties jebkura tranzīta plūsma.
Par izglītību – pamatproblēma, manuprāt, ir tā, ka kāds ir viegli sabojājis arodizglītības sistēmu. Ne jau cilvēki par katru varu grib augstāko izglītību – viņiem liek to darīt. Vecs mežsargs iet apgūt augstāko izglītību, jo kāds ir izdomājis, ka mežsargam nepietiek ar Ogres meža tehnikumu. Kāpēc? Ierādīt cirsmu nav augstākā pilotāža. Domāju, ka katrā nozarē var atrast kādu līdzīgu stāstu.
Līdz ar šādu pieprasījumu, augstskolas vairāk kļūst par profesionālo iemaņu skolām, nevis zinātņu centriem…
Par prioritārajām nozarēm.
Visi prioritārās nozares mēģina noteikt, balstoties uz ekspertspriedumu.
Finanšu starpniecība, apdrošināšana, tūrisms, viesnīcas….
Gribētos dzirdēt tam visam pamatojumu.
Mans pamatojums ir sekojošs – izvērtējam visu NACE klasifikatoru pēc noteiktiem parametriem:
1. Vai nozarei ir resursi (materiālie)
2. Vai ir zināšanu potenciāls (izglītība, izpētes centri)
3. Latvijā radītā pievienotā vērtība
4. Konkurētspēja (iekšēja un ārēja)
5. Uzkrātās investīcijas
6. Inovatīva ražošana
Šo sarakstu var papildināt. Pēc tam novērtējam, piemēram kokrūpniecību.
Resurss ir vietējais – esam neatkarīgi, ir izglītības iestādes (LLU un Ogre), ir zinātnes centri (Silava un MEKA), galaprodukts Latvijā tiek radīts no resursu līmeņa, ir uzņēmumi, kas konkurē pasaules mērogā, investīciju apjomu var atrast CSP – tas ir liels, inovatīva ražošana var būt vājāks punkts.
Blakus varam nolikt to pašu tūrismu.
Šādā veidā varam atlasīt 3, 5 vai 10 nozares, kuru virzienā jāstrādā.