Vai valdības mērķis ir iztērēt līdzekļus?
28.09.2009. | 1 komentārs
Dalies ar šo informāciju:
Ir visai ačgārni noteikt, ka kādai Latvijas nozarei vai darbības jomai, valsts budžetā tiek pieprasīts fiksēts īpatsvars vairāku gadu garumā 1%, 3% vai 5% no IKP.
Valdības sagatavotais ekonomikas atveseļošanas plāns, piemēram, paredz pētniecībai un attīstībai novirzīt 1,5% no IKP no 2011-2015. gadam. Arī citu jomu pārstāvji bieži vien pieprasa savai darbībai konkrētu īpatsvaru attiecībā pret IKP.
Kāpēc tas ir ačgārni? Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc īpatsvars ir noteikts pret IKP nevis budžeta ieņēmumiem. Laikā, kad, piemēram, budžeta ieņēmumi krīt straujāk nekā IKP, šāda matemātika novedīs pie budžeta problēmām.
Otrkārt, nosakot kādai nozarei fiksētu īpatsvaru būtībā tiek pateikts, ka mērķis ir iztērēt, bet tiek pilnīgi aizmirsts par to vai tas tiek darīts efektīvi vai nē. No iepriekšējo gadu pieredzes mēs ļoti skaidri varam redzēt pie kā šāda sistēma noved – kad tiek tērēts tikai un vienīgi tāpēc, ka budžetā tas bija paredzēts, vienlaicīgi ierēdņiem pašiem labi apzinoties, ka neiztērējot naudu šogad, nākamgad varēs saņemt mazāk. Rezultātā daudzās ministrijās decembris bija lielais tēriņu mēnesis – bija steidzīgi „jāapgūst” budžets.
Iztērēt naudu nav māksla un tam nevajadzētu būt valdības vai ministrijas mērķim. Mērķis ir izlietot pieejamos līdzekļus pēc iespējas efektīvāk jomās, kas potenciāli sniegs vislielāko atdevi. Izdevumu mērķa noteikšanai ir jāsākas nevis ar fiksētu izdevumu procentu budžetā, pēc tam domājot, ko ar to mēs varam sastrādāt, bet otrādi – sākumā jāsaprot, ko mēs vēlamies sasniegt. Tad tam jānosaka atbilstošs finansējums katru gadu un jāmēra tā izlietojuma efektivitāte. Gadu no gada mainās valdības veikot iepirkumu cenas, iedzīvotāju algas, transporta izmaksas un inflācija kopumā. Lai sasniegtu nozaru mērķus, katru gadu var mainīties arī nepieciešamie izdevumi. Nosakot fiksētu tēriņu īpatsvaru mēs ļoti riskējam palikt tikpat neefektīvi kā līdz šim.
Man grūti iedomāties, ka kāds uzņēmums Latvijā pieņemtu lēmumu, piemēram, tērēt 10% no saviem ieņēmumiem transporta pakalpojumiem, neņemot vērā to, kāds apgrozījums tiek plānots, kādas ir degvielas cenas un kur produkciju plānots nogādāt. Un vēl grūtāk iedomāties – kā šādus tēriņus varētu „piefiksēt” uz vairākiem gadiem.
Tagi: lidzekļi
Es to sauktu par Latvijas politiskās sistēmas sastāvdaļu. Esmu pārliecināts, ka vairumā gadījumu neracionālie budžeta tēriņi nonāk ar politiķiem saistītu uzņēmēju rīcībā, kas tālāk ziedo atbilstošajai koalīcijas partijai. Tas arī izskaidro kāpēc ilgtermiņa un kāpēc fiksēts %. Un galu galā neracionāli izdevumi nav noziegums, bet gan sena Latvijas tradīcija.