Harijs Švarcs

Vēl dažas pamācības ekonomikā un politikā no 1928. gada grāmatas „Ceplis”

Turpinu dažu vērtīgu citātu sēriju no P. Rozīša 1928. gadā izdotās grāmatas „Ceplis”. Kad tiksiet līdz beigām, neaizmirstiet tomēr, ka grāmatā runa iet par 1920-tiem gadiem nevis šodienu

Kāda Latvija mums ir vajadzīga? Kādi cilvēki jāliek atbildīgās vietās? Kad var runāt un kad nē? Ceplis par sievu audzināšanu. Kas ir Goda vīrs? Par sekmīgu kredītpolitiku? Ar ko atšķiras valsts nauda no personīgās?

Kāda Latvija mums ir vajadzīga?

— … tāda Latvija, kas no mums ņem tikai nodokļus, bet atrauj pabalstus un aizdevumus, tāda Latvija mums nav vajadzīga. Ja valsts nevar palīdzēt tikt pie turības, tad viņa man nav vajadzīga. Es bez viņas iztikšu, kā iztikām visi līdz šim Ja Latvijā latvieši nevar tikt pie mantas, tad mēs labāk dzīvojam zem krieviem, poļiem, vai kā viņus visus tur sauc! — Briedis nobeidza ar enerģisku žestu un izdzēra krietnu glāzi šņabja.

Kādi cilvēki jāliek atbildīgās vietās?

— Es viņam saku, ka naudas kurss kritīsies un visi, kas no valsts aizņēmušies, smuki nopelnīs, bet mēs-paliksim tukšā. Vai tad mēs nodokļus nemaksājam, un vai mums nav tiesības uz to peļņu, kas visiem pati iekritīs klēpī? — piekrišanas pamudināts, Briedis jūsmoja.

— Bet ko šis?

— Palika domīgs un teica, lai es iesniedzot noteiktu plānu, ko īsti gribot darīt, tad viņi padomē apspriedīšot. Man panācās dusmas, un es teicu, ka plānu izdomāt jau var katrs skolas puika, bet mums, praktiska darba darītājiem, nav vaļas gaisa pilis būvēt. Kas tad šos par ministriem cēlis, ja ne mēs paši? Tādiem kundziņiem nākošās vēlēšanās strīpu pāri, lai tad mācās plānus izstrādāt! Tik atbildīgās vietās mums jāliek nopietni cilvēki no pašu vidus, kas sapratīs dzīvi un redzēs mūsu vajadzības. Tie studējušie kundziņi var sēdēt kancelejās pie rakstu darbiem, tur viņu īstā vieta. Viņi nedrīkst noteikt mūsu rūpniecības likteni! — Briedis atkal iedzēra un uzkoda galertu.

Kad var runāt un kad nē?

Tādēļ arī aizkaitināto Briedi tik enerģiski apklusināja, jo cilvēks, kam nav naudas, nedrīkst daudz runāt. Tam labāki klusēt un noklausīties, kad naudīgie runā, kā to dara Dzenis

Ceplis par sievu audzināšanu

Nē, šo sievas neapdomīgo soli nevarēja tik viegli aizmirst. Iepriekš jāapsver, kā izturēties un ko darīt. Citādi viņa man vienmēr uzbruks un es savā darbā nevarēšu būt drošs. Tas jānovērš pašā sākumā, lai Berta vairs nekad neiedrošinātos tā rīkoties. Sievai, tāpat kā jaunam zirgam, nedrīkst niķus ielaist, jo vēlāk vairs nevarēs novaldīt. Nelīdzēs ne groži, nedz laužņi. Labāk pie laika ar saprātu un noteiktību to visu novērst. Tad vēlāk nevajadzēs nožēlot un sūkstīties.

Kas ir goda vīrs?

Goda vīrs nebija vis tas, kas prata un gribēja darbu strādāt, bet gan tāds, kas bija dziļāki iekampis valsts kasē, nodrošinājumus izputinājis un, mākslīgi bankrotējot, bagāts kļuvis. Tādu visi apbrīnoja un apskauda, jo viņam bijusi apķērīga galva un tas savu nākotni nodrošinājis. Ar godīgu darbu taču pie turības netiksi, — un kurš šinīs laikos negribēja būt turīgs! Vēl vairāk — tā sauktie valsts pamatu stiprinātāji pašai valstij nemaz neticēja, bet steidzās pagrābt no viņas kases pēc iespējas vairāk, jo ko varēja zināt! Ja nu šī kase sadeg vai nogrimst, tad būs jānožēlo nepagrābtais, neizlietotais. Un gudrākais būs bijis tas, kam vairāk parādu. Bet neviens negribēja būt muļķis, un tādēļ norisinājās savāda sacensība: nevis krāšanā un godīgā turības vairošanā, bet parādu taisīšanā un valsts aizdevumu zvejošanā.

Par sekmīgu kredītpolitiku

Ļaudis daudz labāk bankrotēja vai bēga uz ārzemēm, nekā atmaksāja Latvijas bankai savus parādus. Visi kliedza, ka viņi naudas par maz saņēmuši un tādēļ viss tas posts un nedienas. Tāpēc Dziļupietis, Zariņš un Leimanis saņēma pārmetumus no visām pusēm. Vieni kliedza, ka kredītpolitika esot nemākulīga un naudas izsniedzot par daudz; otri arī apgalvoja, ka kredītpolitika esot nemākulīga, jo naudas izsniedzot par maz. Vienīgais glābiņš esot lata kursa krišana, lai visi tiktu viegli no parādiem vaļā. Šādu jautājumu nopietni pārrunāja lielas politiskas partijas un paklusu solīja saviem vēlētājiem, ka viņas rūpēšoties, lai lata vērtība drīzumā noslīdētu jo zemu. Tādi solījumi viņām nākošajās vēlēšanās nodrošināja daudz balsu, jo laucinieks savus tūkstošiem lielos parādus gribēja nomaksāt ar spainīti sviesta, bet tirgotājs ar pusmucu siļķu, kā viņi to kādreiz jau bija izdarījuši ar bunti linu vai kasti margarīna. Jo kādēļ tad pašu valstī vēsture nevarēja atkārtoties? Paši mēs likumus izdodam un paši tos arī grozām pēc sava prāta.

Ar ko atšķiras valsts nauda no personīgās?

Visu enerģiju esot vajadzējis piegriezt ķieģeļu ražošanai un eksportam. Strādnieku pilis varot celt tad, kad nezinot, kur naudu likt. Kaut gan visi akcionāri bija noskaņoti pret Cepli, tomēr pret Dziļupieša pēdējiem vārdiem uzstājās saeimas deputāts Kļaviņš un aizrādīja, ka strādnieku stāvokļa uzlabošanai nevajagot žēlot līdzekļu, jo nevarot taču tikai verdzināt un izsūkt. Lai strādnieki dzīvojot cilvēcīgos apstākļos, tad nevienam nebūšot kauns atzīties, ka viņš ir šī uzņēmuma līdzīpašnieks. Kļaviņš bija sataisījies uz garu runu, bet deputāts Osis viņam aizrādīja, ka te neesot saeima un runa ejot nevis par valsts, bet par pašu personīgu naudu. Visas tādas labierīcības samazinot tikai dividendes. Kļaviņš ieklausījās, apklusa un pirmoreiz no visas sirds piekrita Osim. Ar savu naudu tiešām tā nevar spēlēties kā ar valsts naudu.

Pilns grāmatas teksts pieejams ir arī internetā, piemēram, http://host-a.net/gramataselektroniski/ceplis.rtf

Tagi: Ceplis